Žagatisms

Ja tev ir viedoklis, tas skaitās forši. Tad tu esi cilvēks ar savu mugurkaulu, pārliecību un augstām prāta spējām. Jo vairāk tēmu tu pārzini un spēj par tām gudri spriest, jo vispusīgāka skaitās tava erudīcija, jo augstāks intelekts, jo cienījamāka pilsoniskā atbildība un cilvēciskā drosme.Kādreiz es domāju - viedokļa trūkums ir apkaunojoš. Vienmēr bija kāds, kas par kādu konkrētu tēmu jautāja: "Bet ko tu par to domā?" Dažkārt nabija ko atbildēt, jo es pilnība nesapratu par ko tiek runāts, un tāpēc neko vairāk kā:"Tas ir labi" vai "tas nav labi" nespēju izstomīt.Kāpēc par to tagad stāstu? Jo tik bieži nācies dzirdēt(arī pašu starpā) kā tiek apspriestas dažādas lietas un citu cilvēku dzīves norises - var gan šausmināties, gan sirdīgi sašust, gan aizstāvēt gan noliegt, nedod Dievs,pasmieties. Tādā īstā žagatu manierē.Tagad es diezgan cieši turos pie pārliecības, ka spriest drīkst tikai par to, ko paši esam pieredzējuši. Un arī tad tikai kā par SAVU pieredzi, nevienā mirklī nestutējot to klāt kā mērlenti citu rīcībai līdzīgā situācijā. Pati diezgan bieži esmu izjutusi, ka šķietami identiskās situācijās mēdzu reaģēt dažādi tikai nieka atšķirīgas nianses dēļ.Par to, ko zinu vien no pastāstiem, es labāk izsakos kategorijās "Jā, es gribētu, lai man tā notiek" vai arī "Es negribētu, lai tā ir ar mani". "Tas ir mans. Tas nav mans".Tieši tāpēc šodien man vairs nv neerti atbildēt ar "patīk - nepatīk", es nekaunos no vārda "nezinu" un brīžiem par daudz lielāku drosmi uzskatu atteikšanos no skaļas viedokļa paušanas nekā mētāšanos ar it kā drosmīgiem, it kā pareiziem, it kā atbildīgiem vārdiem, kuriem manis pašas pieredzē nav nekāda morāli praktiska pamata. Bieži vien paklusēšana ir daudz lielāka atbildības uzņemšanās par pamācošu pirkstu kratīšanu. Turklāt klusējot paveras iespēja dziļāk ieskatīties gan sevī, gan citos, tādējādi mēģinot saskatīt patiešām būtisko.