gara gara diena

''es maacos dienu
nodziivot kaa dziivi vienu''

Ja es nedomātu par mīlestību, es nebūtu nekas.

Snorre Karkonens-Svensons: Ticība dzīvei pirms nāves

''Ja reliģija piešķir cilvēka dzīvei jēgu, kāpēc viņam to atņemt? Varbūt viss nav obligāti jāskata caur smadzeņu bioķīmijas prizmu? Piemēram, iemīlēšanās īstenībā ir vien serotonīna, dopamīna un adrenalīna izdalīšanās smadzenēs. Bet tas nav īpaši poētiski. No tā dzejas un mīlas balādes neiznāks. Un tas, kurš iemīlējies, par to arī daudz nedomā. Varbūt arī nevajag.''

uzrunaajoshi.

Aizbraucot


/Inga Gaile/


Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
kas sekotu dienai,
kurā mēs pārstātu bēgt.

Ja sākumā likās mazliet, tad nu jau ļoti, ļoti..

Man kļūst garlaicīgi - es eju prom. Neatvadoties - tāds nelāgs, bet patīkams pieradums. Pienākusi jauna diena - jāsāk dejot. Naktis lai paliek mīlestībai.

lomkas

un tu visiem kā uz delnas
dejo baltā peņuārā
kaisi sev uz galvas pelnus
iekšā laid,bet nelaid ārā

ielaidusi pieploc zemei
nerādi vairs savas acis
tikai mēle skaras mēlei
varbūt pirksti vel ko sacīs

mini golfs un mini kleitas
mini suņi mini lomkas
mini mini mini mini.....

kurā gultas pusē guļu

the finish line's a good place we could start

The earth is warm next to my ear
Insect noise is all that I hear
A magic trick makes the world disappear
The skies are dark, they're dark but they're clear
A distant motorcade and suddenly there's joy
The snow and ticker tape blurs all my senses numb
It's like the finish line where everything just ends
The crack of radios seems close enough to touch
Cold water, cleaning my wounds
A sad parade, with a single balloon
I'm done with this, I'm counting to ten
Bluest seas, running to them

I feel like I am watching everything from space
And in a minute I'll hear my name and I'll wake
I think the finish line's a good place we could start
Take a deep breath, take in all that you could want

i'm not a girl, not yet a woman

Kulturāla sieviete, nelamājas , nesmēķē, nedzer

.... bļ***, končiks šņabī iekrita.

pareiza lieta nepareizaa laikaa ir nepareiza lieta.

tad kad tu beidzot tiec pie taa ko esi veeleejusies un par ko esi sapnjojusi vairaakus meeneshus tu saproti, ka taa gaidiishanas un iluuziju burviiba ir zudusi un, ka ... tas tagad ir nedaudz garlaiciigi. Human nature. Shitaa turpinaat nevar, baidos, ka dziive driiz man sados pa muti.

'Of all the things i've lost, I miss my mind the most.'

haika shim vakaram.

taa vienmeer ir bijis

aukstums muus

sasildiijis

Ieksheeja un aareeja briiviiba - nepiekjerties cilveekiem, jo viens tu atnaaci un viens tu aiziesi. Man fiziski nekur nav jaaiet, bet savaas domaas ir jaabuut tik briivam, lai jau riit vareetu shiem cilveekiem teikt - ar jums bija baigi forshi, bet nu es ieshu... un otraadi. speet saprast, ja vinji taa pasaka man. Ja tev shii izjuuta ir, tu esi mieriigs. Briiviibas apzinja, ka patiesiibaa shajaa dziivee vari dariit ko gribi, kaut riit atbraukt apkaart pasaulei... jo tur jau taa lieta, ka laime saakas un beidzas tevi pashaa. Biezji shkjeit, ka radiit tevii sho laimes izjuutu var apkaarteejie - cilveeki vai objekti, bet buutiibaa.. jaa, tas tevi uzkurina, liidz iestaajas tukshums un gribas veel un tu dabuu veel un peec tam atkal tukshums. Tas ir nebeidzams aplis. bet ja izdodas uz briidi apstaaties, apskatiities, saprast, kas esi un kas notiek apkaart tu kljuusti daudz mieriigaaks, vari sakaartot savu dziivi kaa pats gribi. Un es to visu maacos. un shkjiet, ka shobriid pie taa diez gan nopietni straadaaju.

Žagatisms

Ja tev ir viedoklis, tas skaitās forši. Tad tu esi cilvēks ar savu mugurkaulu, pārliecību un augstām prāta spējām. Jo vairāk tēmu tu pārzini un spēj par tām gudri spriest, jo vispusīgāka skaitās tava erudīcija, jo augstāks intelekts, jo cienījamāka pilsoniskā atbildība un cilvēciskā drosme.Kādreiz es domāju - viedokļa trūkums ir apkaunojoš. Vienmēr bija kāds, kas par kādu konkrētu tēmu jautāja: "Bet ko tu par to domā?" Dažkārt nabija ko atbildēt, jo es pilnība nesapratu par ko tiek runāts, un tāpēc neko vairāk kā:"Tas ir labi" vai "tas nav labi" nespēju izstomīt.Kāpēc par to tagad stāstu? Jo tik bieži nācies dzirdēt(arī pašu starpā) kā tiek apspriestas dažādas lietas un citu cilvēku dzīves norises - var gan šausmināties, gan sirdīgi sašust, gan aizstāvēt gan noliegt, nedod Dievs,pasmieties. Tādā īstā žagatu manierē.Tagad es diezgan cieši turos pie pārliecības, ka spriest drīkst tikai par to, ko paši esam pieredzējuši. Un arī tad tikai kā par SAVU pieredzi, nevienā mirklī nestutējot to klāt kā mērlenti citu rīcībai līdzīgā situācijā. Pati diezgan bieži esmu izjutusi, ka šķietami identiskās situācijās mēdzu reaģēt dažādi tikai nieka atšķirīgas nianses dēļ.Par to, ko zinu vien no pastāstiem, es labāk izsakos kategorijās "Jā, es gribētu, lai man tā notiek" vai arī "Es negribētu, lai tā ir ar mani". "Tas ir mans. Tas nav mans".Tieši tāpēc šodien man vairs nv neerti atbildēt ar "patīk - nepatīk", es nekaunos no vārda "nezinu" un brīžiem par daudz lielāku drosmi uzskatu atteikšanos no skaļas viedokļa paušanas nekā mētāšanos ar it kā drosmīgiem, it kā pareiziem, it kā atbildīgiem vārdiem, kuriem manis pašas pieredzē nav nekāda morāli praktiska pamata. Bieži vien paklusēšana ir daudz lielāka atbildības uzņemšanās par pamācošu pirkstu kratīšanu. Turklāt klusējot paveras iespēja dziļāk ieskatīties gan sevī, gan citos, tādējādi mēģinot saskatīt patiešām būtisko.

ir veels.

un es vairs nezinu ko domaat.

new year, the same old me.